Turpmāk to, kas kādreiz tika rakstīts šeit varēs lasīt erikskreslins.com
Man patīk vecas videospēles, vai arī jaunas videospēles, kuras izskatās pēc vecām videospēlēm. Man patīk, ka šādas spēlītes parādās uz iOS un man patīk, ka indie spēļu izstrādātāji var izpausties dažādās spēlītēs, kuras citādi droši vien paliktu tikai kā viņu hobij-projekti.
VectorRacing ir universal aplikācija un maksā 0,79 eiro, vairāk par to prasīt nebūtu adekvāti, jo var just, ka tā nav īsti pabeigta, bet neskatoties uz to, tai piemīt zināms fīlings.
VectorRacing atmosfēra nedaudz atgādina Tron (orģinālu) un mani pārņem ļoti patīkama sajūta uz planšetdatora spēlējot vector-grafikas racing game - tas liekās tā - futūristiski! Melnais fons uz kura parādās tikai līnijas labi saplūst ar iPad’a ekrāna melnajām malām un burtiski iesūc tajā.
VectorRacing piedāvā divus spēlēšnas veidus - Single Race, kur spēlētājs sacenšās ar sešiem AI oponentiem un Time Trial, kur pēc iespējas ātrāk mēģina iz(lidot)braukt vector grafikā ieturēto trasi. VectorRacing pieejamas seši dažādi pārvietošanās līdzekļi un septiņas dažādas trases, kuras nedaudz variē pēc savas grūtības pakāpes, bet kopumā ir diezgan vienveidīgas.
VectorRacing atbalsta GameCentre un OpenFaint Achievments un Leaderbouards, kas padara šo spēlīti pārspēlējamu arī pēc tam, kad vienreiz viss tajā ir izbraukāts, izdarīts un pamēģināts. Neskatoties uz zināmām nepilnībām, galvenais VectorRacing pluss noteikti ir retro fīlings, ko tā rada.
Kļūst arvien skaidrāks, ka iPhone un iPad jau sen sāk ērti iekārtoties portatīvo spēļu ierīču kategorijā, kas kādreiz piederēja tikai un vienīgi Nintendo un Sony portatīvajām konsolēm. Ņemot vērā faktu, ka pielietojums, gan iPhone, gan iPad ir daudz plašāks nekā tikai, portatīvā spēļu konsole, arvien mazāk cilvēki apsver iespēju pirkt atsevišķu konsoli priekš spēlēšanas on the go. Īpaši kopš iPad parādīšanās arvien vairāk spēļu izstrādātāji sāk uztvert iOS kā nopietnu konkurentu abām augstāk minētajām spēļu platformām. Unreal spēļu dziņa parādīšanās uz iOS platformas tam ir kārtējais apliecinājums un Infinity Blade ir pirmā spēlīte, kura izmanto Unreal Engine 3 uz iOS platformas.
Infinity Blade ir universal aplikācja un maksā 3.49 £, tas var likties salīdzinoši daudz, ja ņem vērā faktu, ka vairums spēlīšu priekš iOS kādā brīdī (sale,sale,sale!) var iegādāties par 0.59 £, bet ja ņem vērā to cik kvalitatīvi Infinity Blade ir izstrādāts un to, ka ar vienu pirkumu tas pieejams gan priekš iPad’a, gan iPhone, tas neliekās daudz. Infinity Blade jau ir piedzīvojis vienu bezmaksas atjauninājumu no spēles izstrādātājiem ChAIR, un izskatās, ka būs pieejams tikai uz iOS platformas, jo EPIC nesen paziņoja, ka šobrīd neplāno Infinity Blade izstrādāt priekš Android (vai citām) planšetdatoru vai gudro-telefonu platformām.
Lai veiksmīgi apliecinātu iOS kā unikālu, spēļu izstrādātājiem labvēlīgu, platformu vajadzēja paiet kādam brīdim, bet nu tas ir noticis un spēļu izstrādātāji arvien vairāk rada nopietnas, pārdomātas portatīvo konsoļu līmeņa spēles ar atbilstošu grafisko noformējumu, kurš vairumā gadījumu līdzinās, bet dažos gadījumos ir galvas tiesu augstāks par to, ko piedāvā attiecīgi Sony un Nintendo.
Infinity Blade ir uzskatāms šī apgalvojuma piemērs. Spēle no grafiskā viedokļa ir vienkārši fantastiska un neskatoties uz iOS ierīču “salīdzinoši” (ar klasiskajām mājas konsolēm vai teiksim PC) nelielajām tehniskajām iespējām, fakts, ka šāda līmeņa grafika atrodās tavās rokās uz plāna planšetdatora vai telefona vismaz priekš manis, joprojām liekās visnotaļ neiedomājama.
Spēle sākās, kad sāc kontrolēt galveno varoni, kurš salīdzinājumā ar pirmajiem pretiniekiem ir diezgan vājš. Gandrīz pēc katras kaujas šavā varonī var uzlabot vairāku prasmju (uzbrukums, aizsardzība, maģija) līmeņus un tādejādi turpināt virzies tālāk. Patiesībā pats spēlētājs nevirzās tālāk un vienīgias, ko spēlētājs Infinity Blade var kontrolēt ir skata leņķis pirms cīņām, vēlamie virzības punkti un pats cīņas process. Šajā aspektā Infinity Blade noteikti varētu dēvēt par on-rails spēli, jo spēlētājam netiek piedāvāta praktiski nekāda kustības brīvība. Neskatoties uz to, manuprāt, Infinity Blade ir kārtējā iOS spēlīte, kura šajā aspektā ir vienkārši perfekti nostrādāta, jo nemēģina atdarināt jau pazīstamu kustības kontroles mehānismu, bet visu spēli balsta vienīgi uz kaujām, kurās izmanto ierīces touch-screen ekrāna iespējas.
Lielākā daļa spēles procesa ir kaujas, kuru laikā spēlētājs ar swipe kustību cenšās trāpīt pretiniekam vai attiecīgi izvairās no tā noliecoties uz kādu no pusēm vai bloķējot. Cīņu mehānisms ir ļoti intuitīvs un praktiski neprasa adaptācijas procesu. Spēlē pieejama arī speciālie sitieni un maģija, kurai piemīt dažādas iespējas atkarībā no izvēlētā aprīkojuma (dziedēt, uzbrukt uc.). Veiksmīgi nodarot un izvairoties no vairākiem sitieniem pēc kārtas ir iespēja izveidot dažādas kombinācijas, kuras, attiecīgi, nodara lielāku ļaunumu pretiniekam.
Pats neesmu liels RPG fans, bet Infinity Blade būtībā nevarētu pieskaitīt pie klasiska RPG žanra kā izņēmumu minot level-up sistēmu un varu teikt, ka mani viennozīmīgi šī spēlīte aizrāva. Infinity Blade beidzās brīdī, kad uzvari God King, bet bez attiecīgi sasniegta līmeņa (level-up) to nav iespējams izdarīt, līdz ar to spēlētājs nomirst un atdzimst nākošajā (Bloodline) paaudzē un sāk visu procesu no jauna. Pateicoties pietiekoši lielai priekšmetu dažādībai (zobeni, vairogi, bruņas uc.) pārspēlēšana nav garlaicīga un pretinieki katru reizi kļūst arvien grūtāk pieveicami.
GameCentre atbalsts ar leaderboard’iem un vairāk kā 50 achievmentiem papildina jau tā pietiekoši bagātīgo spēles procesu un vismaz pagaidām priekš iOS platformas nav nācies redzēt pārāk daudzas spēles, kuru grafiskais noformējums būtu tik augstā līmenī. Ar nepacietību gaidu Dream:scape un N.O.V.A Elite, kuri tāpat kā Infinity Blade izmantos Unreal Engine 3 priekš iOS platformas.
Canabalt ir vēl viena flash spēlītes adaptācija, kura jau pirms laba laika nonāca uz iOS platformas. Šī spēlīte noteikti ietilpst “vienkāršo” spēlīšu kategorijā, jo vienīgā darbība, kura tiek prasīta no spēlētāja ir palekties (nedaudz augstāk vai nedaudz zemāk) pareizajā brīdī. Tas pirmajā brīdī nebūt neizklausās grūti vai aizraujoši, bet tiklīdz tiek uzsākts pats spēlēšanas process, tas viennozīmīgi aizrauj un šajā gadījumā, tāpat kā ar, piemēram, Angry Birds, varētu teikt: it’s addictive like crack!
Canabalt ir universal aplikācija un maksā 2,39 €, bet periodiski šo aplikāciju var iegādāties lētāk sakarā ar dažādām atlaidēm.
Canabalt pēc būtības ir nebeidzams skrējiens un, manuprāt, ir vienkārši fantastisks 8bitu/retro noformējuma paraugs, kurš liekās tikpat aktuāls šodien kā laika periodā, kad līdzīgs grafiskais noformējums bija augstākais lidojums, ko spēja attēlot attiecīgā laika perioda datori. Tas nekādā veidā netraucē spēlētājam koncentrēties uz galveno spēles uzdevumu: skriet un palekties pareizajā brīdī un krāsu palete (balts/gaiši/tumši pelēks) ir atbilstoša Canabalt ieturētajam stilam un nedaudz atgādina vecās Mac spēlītes.
Veiksmīgi izvairoties no šķēršļiem pārvietošanās ātrums paātrinās un kļūst arvien grūtāk precīzā laikā izdarīt lēcienu, lai nolaistos vēlamajā vietā. Canabalt nav iespējams iemācīties, jo šķēršļi, kuri katrā skrējienā spēlētājam ir jāpārvar ir pilnīgi savādāki (random) un neatkārtojās. Tas nodrošina iespēju pārspēlēt Canabalt, vārda vistiešākajā nozīmē, neskaitāmas reizes.
Mūzikālais pavadījums Canabalt ir vienkārši baudījums, ja kaut nedaudz uzrunā 8 bitu mūzika - pieejami trīs dažādi Daniel Baranowsky skaņdarbi: RUN, Daring Escape un Mach Runner, kuri, katrs pats par sevi, ir ļoti augsta līmeņa astoņu bitu skaņdarbs un labi iederās kopējā Canabalt atmosfērā.
Kā papildus iemesls, lai kārtējo reizi ieslēgtu Canabalt kalpo GameCentre atbalsts, kur var ielūkoties, lai redzētu cik tālu citi cilvēki ir spējuši veikt šo 8bitu skrējienu, pirms atdūrušies pret kārtējo sienu.
Arvien biežāk uz iOS platformas parādās spēlītes (vai citas aplikācijas), kuras gluži vienkārši ir paredzētas un vislabāk darbojās tieši uz skārienjūtīga ekrāna. Tās nevis mēģina atdarināt kādu no vispārpieņemtajiem kontroles mehānismiem, kuri dažreiz uz skārienjūtīgā ekrāna nedarbojās pārāk labi, bet pašas par sevi rada jaunus kontroles mehānismus vadoties pēc ierīces, kurai attiecīgā spēlīte paredzēta, iespējām. Perfect Cell ir viena no šādām spēlītēm.
Tie paši izdevēji, kas taisa EDGE, kas ir viens no labākajiem iOS platformeriem, jau pirms kāda brīža izlaida savu otro iOS aplikāciju: Perfect Cell. Aplikācija ir universal un uz atlaidēm iegādājos to pa 0,79 eiro, kas kārtējo reizi ir vienkārši zagšana.
Vizuāli Perfect Cell nedaudz atgādina Shadow Complex (XLBA) un baudāma, tumša atmosfēra saglabājās visā Perfect Cell spēles gaitā. Vēl pirms Perfect Cell palaižšanas ir skaidrs, ka šī nebūs kārtējā pavirši, uz ātru roku, kopā salikta spēlīte (Nav tā, ka attiecīgās spēlītes nevarētu būt baudāmas, vienkārši šoreiz, tas nav atticīgais gadījums), jo tā aizņem vairāk kā 200MB, kas priekš pārnēsājamās ierīces spēlītes joprojām šķiet diezgan daudz. Perfect Cell ir sadalīta vairākos īsos segmentos, kas to padara ērtu tiem brīžiem, kad gribās kaut kā nosist piecas minūtes brīvā laika.
Palaižot Perfect Cell uzreiz ir skaidrs, ka izstrādātāji ir nedaudz piedomājuši arī pie stāsta kopumā un Perfect Cell sākās ar vairākām zīmētām ainām, kuras nedaudz ievirza spēlētāju Perfect Cell stāsta būtībā. Tā nav pārāk bieži sastopams iOS puzzle-tipa spēlēs, lai gan šo spēlīti nevarētu pieskaitīt pie izteikta puzzle žanra. Patiesības labad gan jāsaka, ka šīs zīmētās ainas ir tikai sākumā un spēles gaitu praktiski neietekmē, bet tāpat tas ir patīkams sīkums pie kura izstrādātāji piedomājuši.
Pārvietošanās Perfect Cell notiek pieskaroties ekrānam vēlamajā vietā un galvenais veids kā spēlē tikt galā ar pretiniekiem ir “Swipe to dash”. Pēc vairākiem līmeņiem parādās iespēja ar diviem pirkstiem pieskaroties ekrānam sadalīt savu Cell’u vairākos atsevišķi funkcionējošos cell’os un spēlētājam rodās iespēja vienlaicīgi kontrolēt tos, tādejādi padarot spēlēšanas procesu dažādāku un rodās iespēja tās pašas situācijas izspēlēt dažādos veidos. Pēdējais uzlabojums, ko šī spēle piedāvā, kad aptuveni puse no spēles jau pievarēta, ir pieturēt pirkstu uz Cell’a, uzvilkt līniju uz ekrāna un tad atlaist to - kas savukārt iznīcina visus nevēlamos pretiniekus kuriem uzvilktā līnija pieskarās. Šie arī ir galvenie spēles elementi ar kuriem spēlētājam jācīnās pret diezgan gudriem AI pretiniekiem.
Ir dažādi veidi kā spēlēt Perfect Cell - ir iespēja iet full on combat iznīcinot visu un visus, kas pagadās pa ceļam vai spēlēt Perfect Cell vairāk kā stealth tipa spēli, kurā centies izvairīties no kontakta ar pretiniekiem un tikt tiem garām nepamanītam. Šajā aspektā spēlīte nedaudz atgādina Splinter Cell.
Vienīgais spēles trūkums, manuprāt ir fakts, ka uz beigām tā kļūst diezgan vienveidīga, kas spēlējot līmeņus pēc kārtas var nedaudz apnikt. Iespējams, ja upgreidi tiktu piešķirti spēlētājam nedaudz vēlāk, vai to būtu nedaudz vairāk - tas būtu mazāk jūtams.
Kopumā ir patīkami redzēt, ka uz iOS platformas tiek radītas visnotaļ unikālas spēlītes, kuras ļoti adekvāti izmanto attiecīgās ierīces skārienjūtīgā ekrāna iespējas, nevis cenšās atdarināt citas portatīvās (un ne tik portatīvās) spēļu sistēmas. Perfect Cell ir uzskatāms apliecinājums tam, ka iOS der ne tikai zīmētu cartoon-izētu putnu šaudīšanai, bet var kalpot arī kā platforma nedaudz nopietnākam spēlēšanas procesam.
Nav noslēpums, ka praktiski visi mani mākonī turētie dokumenti pēdējā gada laikā ir klusām migrējuši no Google Doc’s uz DropBox piedāvāto servisu. Es nerakstu daudz uz telefona, bet periodiski man rodās vēlēšanās/vajadzība utilizēt sava Android telefona QWERTY klaviatūru, tapēc likās loģiski, ka manas piezīmes atrastos turpat, kur pārējie dokumenti un radās loģiska vajadzība pēc mazas piezīmju aplikācijas priekš Androida, kura atbalstītu DropBox sinhronizāciju.
Prasības pret aplikāciju no manas puses nav pārāk augstas - vienīgais, ko vēlos, lai tās dažas rindiņas, ko uzrakstu telefonā pēc tam būtu pieejamas manā DropBox folderī, lai aplikācijas dizains būtu pietiekoši neuzkrītošs - šo rindiņu uzrakstīšanai un lai katru reizi atverot aplikāciju man nevajadzētu urbties cauri nebeidzamām izvēlnēm un gaidīt, lai pierakstītu kādu necilu piezīmi, kuru, iespējams, pēc pus stundas izdzēsīšu.
Pēc šiem galvenajiem parametriem arī vērtēju Epistle.
DropBox sinhronizācija.
Jocīgi, bet tieši šajā ziņā rodās vislielākās problēmas. Tās gan nav saistītas ar attiecīgās aplikācijas darbību, jo teksta failiņi manā DropBox’ā parādās uzreiz, bet drīzāk ar Latviešu valodas ķeburiem attiecīgajos teksta failos. Nav tā, ka ar šādu problēmu saskaros pirmo reizi, (uz iOS līdzīgai aplikācijai PlainText ir tādi paši niķi ar Latviešu valodas ķeburu attēlošanu DropBox’ā) tādēļ pieļauju, ka pie vainas nevarētu būt AnySoftKeyboard Latviešu valodas versija, bet gan kāds specifisks teksta formatēšanas veids.
Dizains.
Šajā aspektā, manuprāt, uz Android platformas nav līdzvērtīgas aplikācijas. Tas liek aizmirst par Latviešu valodas sinhronizācijas nepilnībām. Epistle minimālistiskais dizains man vienkārši sagādā gandarījumu. Fonti ir skaisti, krāsu gamma neuzkrītoša. Laikam daudzas mazās iOS aplikācijas mani ir pieradinājušas izvēlēties vienkāršas aplikācijas, kuras labi izpilda vienu uzdevumu, nevis kompleksas aplikācijas, kuras mēģina izdarīt visu uzreiz. Epistle tam ir kārtējais apliecinājums un varētu teikt, ka šī ir viena no nedaudzajām aplikācijām, kuru tiešām gribētos ieraudzīt uz iOS. Vismaz pagaidām tā pieejama tikai priekš Android platformas. Jebkurš to var vienkārši sākt lietot - nav nepieciešams adaptācijas process, viss notiek ļoti intuitīvi. No Epistle ar vienu pieskārienu ir iespējams nosūtīt uzrakstīto tekstu uz jebkuru citu aplikāciju, kas savukārt nozīmē, ka nebūs jānopūlās copy/paste režīmā gadījumā, ja rakstītais teksts būs nepieciešams kādā citā aplikācijā.
Ātrdarbība.
Šeit Epistle kārtējo reizi pierāda savu pārākumu par citām nedaudz (vai daudz) sarežģītākām aplikācijām. Tai ir tikai divi uzdevumi - vai nu pēc iespējas ātrāk atļaut lietotājam atzīmēt nepieciešamo informāciju jaunā piezīmē vai nokļūt līdz iepriekš radītai piezīmei un tas notiek zibenīgi. Lietoju, relatīvi, vecu Android tālruni ar salīdzinoši lēnu (550 MHz) procesoru, bet neskatoties uz to aplikācija darbojās zibenīgi.
Epistle priekš manis ir ne tikai kļuvis par primāro veidu kā uz Android telefona veicu piezīmes, bet fantastiskā dizaina un ātrdarbības dēļ ir pilnībā aizstājusi arī teksta redaktoru, iepirkumu sarakstu un jau sāk kāpt to-do saraksta teritorijā. Būtībā Epistle ir kļuvis par veidu kā es tālrunī ievadu jebkādu tekstu, vajadzības gadījumā to nosūtot uz attiecīgo aplikāciju.
Aolikāciju par brīvu var lejupielādēt šeit.
Quietus ir flash spēlīte, kura ir adaptēta priekš iOS platformas. Quietus ir Universal aplikācija, līdz ar to vienlīdz labi darbojās gan uz iPhone, gan iPod touch, gan iPad’a. Samaksa liekās visnotaļ cilvēcīga - 0,79€ par Universal aplikāciju liekās pieņemami.
Quietus būtībā ir retro platformers, kas sevī atspoguļo labākās Super Mario tradīcijas savienojumā ar kaut ko līdzīgu, nedaudz mūsdienīgākam, Super Meat Boy, kurš diemžēl vēl nav parādijies un izskatās, ka arī neparādīsies uz iOS plstformas Latvijas App Store. Virzoties uz leju ļoti ātri var sapast, ka tik vienkārši šo spēlīti pievarēt nesanāks. Ar katru nākošo līmeni palielinās reižu skaits, kuras nāksies atkārtot vienu un to pašu darbību, līdz beidzot pirksts ar milisekundes precizitāti spēs norādīt pareizo virzienu priekš nākošās darbības.
Pixel-perfect it is!
Vadība tāpat kā pati spēle ir sarežģīta un šī nu reiz ir viena no tām spēlītēm, kurām, vieglākai kontrolei, vismaz uz iPad’a prasītos pielipināmais arcade stick. Jāpiezīmē, ka šoreiz tas negrauj spēles gaitu, jo neierobežotais dzīvību daudzums atsver spēlētāja kļūdas, kuras radušās kontroles nepilnību dēļ. Tas piešķir spēlei papildus retro feel, tāpat kā fakts, ka vismaz patreizējā versijā nav iespējams spēli saglabāt - tā tieši tāpat kā kādreiz, uz astoņu bitu konsoles katru reizi ir jāsāk par jaunu. (Ja no spēlē iziet uz menu un pēc tam to aizver, tad tomēr ir iespēja turpināt spēli no tās vietas, kur tā tika pabeita iepriekšējā spēlēšanas reizē.)
Spēles atmosfēra ir tumša un kvalitatīvais muzikālais pavadījums to padara par ļoti baudāmu pieredzi. Stāstam, kā jau sagaidāms šādā spēlītē nav pārāk lielas nozīmes, bet vislabāk to, manuprāt raksturo citāts no spēles apraksta:
“Run through hell to complete a deal with Death and return to life rich and powerful!”
Izklausās vilinoši.
Vienīgā Quietus nepilnība manā skatījumā ir Game Centre trūkums, ko ko, cerams, kādā no nākotnes atjauninājumiem izstrādātāji pievienos, bet visādi citādi šī ir viena no pēdējā laika labākajām retro spēlītēm, ko nācies redzēt priekš iOS platformas.
End-user.
Pēdējais over-“haiptd” tech pasaules cepiens ir par Twitter paziņojumu, ka Twitters kā serviss ir lūdzis dev’iem piebremzēt ar dažādu trešo partiju klientu izveidi. Atmetot populāro uzskatu, ka tas viss ir ļaunums, Twitteris ir nodevis sevi, jo tieši šādas aplikācijas palīdzēja šim servisam kļūt par to, kas tas ir šobrīt un vienīgais iemesls šādai rīcībai ir velme beidzot sākt taisīt rubļus, paskatoties uz šo paziņojumu, no end-user perspektīvas, lietas, iespējams, neizskatās tik slikti.
Geek’u cepiens.
Neatkarīgi no tā patīk vai nepatīk oficiālā aplikācija geek’iem vienmēr vajadzēs kādu īpašu, in depth tooli priekš jebkura servisa un ne par to šoreiz ir stāsts, jo nav jau tā, ka Twitter’is būtu vienkārši likvidējis visas aplikācijas, kuras nav “oficiālās” Twitter aplikācijas. Paziņojumā bija skaidri teikts, ka vairāk šādu aplikāciju - paldies, nav nepieciešamas! Tas, manuprāt, ir ļoti loģisks paziņojums ņemot vērā to, ka Twitter’is, gluži vienkārši, ir izaudzis.
Konsistence.
Zināma konsistence runājot par jebkuru servisu ir atzīstama, jo tieši to meklē cilvēki, kuri nebūt nav tik advancēti tech jomā, lai uz katras platformas urbtos cauri aplikāciju specifikai un meklētu sev pieņemamāko aplikāciju attiecīgajam servisam. Facebook visur izskatās vienādi - ir oficiālais Facebook app un ar to arī vairums cilvēku dzīvo - protams, var lietot tweetdeck vai seesmic vai dajebko, kas katram vairāk iet pie sirds, bet pamatā ir oficiālālā aplikācija. Kapēc tāds cepiens par Twitteri?
Analoģija ar grupām.
Šajā kontekstā var vilkt zināmas paralēles ar to kā cilvēki sāk fanot par dažādām underground grupām. Tu kaut kur izdzirdi kādu nezināmu grupu un tā iekrīt tavā mūzikas kolekcijā. Iespējams, tu padalies ar dažām dziesmām ar saviem draugiem, kopā aizejat uz kādu koncertu kādā piesmakušā bārā un liekās, ka tu esi atradis savu skanējumu, tu asociē sevia ar šo grupu, jo tu esi viens no (sešiem) viņu kvēlākajiem pielūdzējiem. Brīdī, kad tu viņus sāc dzirdēt rādio - saki: “Eh, viņi ir pārdevušies - daudz labāk viņi skanēja tanī piesmakušajā bārā…”
Tāpat arī šobrīd ar Twitteri, fani cepās, bet masām patīk…
Sakarā ar to, ka pēdējā laikā mans Motorola Milestone nebeidz mani pievilt, nomoka pārdomas par jauna telefona iegādi un tādēļ nolēmu paskatīties, ko piedāvā LMT mazcenas telefonu klāsts. Skaidri saprotu, ka šobrīd būtu vissliktākais brīdis, lai iegādātos ceturto iTelefonu un jau gadu lietoju Android operētājsistēmu ar kuru, neskatoties uz tieši mana telefona tehniskajām nepilnībām, vairumā gadījumu tomēr esmu puslīdz apmierināts, Android likās tikai loģisks solis. Diemžēl jāsecina, ka LMT nepiedāvā nevienu pašu telefonu no plašā Android klāst, kurš pilnībā apmierinātu manas visai pieticīgās prasības:
1. Android 2.2 (WiFi Tethering)
2. Daudz maz baudāms telefona dizains.
3. Vismaz 5Mp kamera ar vismaz vienu flaš diodi.
Izrādās, ka neviens no šobrīd piedāvātajiem LMT mazcenas telefoniem ar Android operētājsistēmu neatbilst šiem trijiem, manuprāt vienkāršajiem uzstādijumiem.
HTC:
Desire - vecss (OS 2.1, no tethering)
Legend - tas pats (OS 2.1, no tethering)
Gratia - Ļoti patīk dizains, bet Android 2.1 un nav flaša kamerai!
Desire Z - busted atvēršanas mehānisms.
Desire HD - kopumā labs telefons, bet drusku par lielu un baida battery life barojot šādu ekrānu.
LG:
P500 - come on, look at that thing!
Optimus - arhaisms (Android 1.6?!? Būtu jākaunās piedāvāt šādu ierīci patērētājiem)
Samsung:
Galaxy Mini - Meh!
Galaxy 580 - Meh!
Galaxy 551 - Slikta kamera un bēdīgs dizains + TouchWiz
Galaxy Ace - Parametri apmierina, bet kapēc tik “lēts” dizains un, protams, TouchWiz!
Galaxy S - Skaitās Samsung flagship telefons ar Android 2.1 un bez flaša kamerai?!? Come on!
Sony Ericsson:
Xperia X10 mini Pro - arhaisms (Android 1.6?!? Būtu jākaunās piedāvāt šādu ierīci patērētājiem)
Xperia - arhaisms (Android 1.6?!? Būtu jākaunās piedāvāt šādu ierīci patērētājiem)
Secinājums gaužām vienkāršs. Pēc cenas pret funkciju attiecību labākais noteikti būtu Samsung Galaxy Ace, bet no dizaina viedokļa labākais, manuprāt, ir HTC Gratia, kuram tiešām pietrūka tik maz līdz nonākšanai manā kabatā.
Ir ļoti daudzas lietas, kuras šajā valstī es nesaprotu un viena no šīm lietām ir nepieciešamība tik, globālā mērogā skatoties, mikroskopiskā valstī pēc diviem nacionāli subsidētiem televīzijas kanāliem.
Varbūt kādam no šiem censoņiem, kuri (daļēji) tiek uzturēti no manas nodokļu maksātāja kabatas, vajadzētu iedot lētu handycam un pierakstīt Youtube kontam, lai tad šie sabiedrībai aktuālo tēmu virzītāji, pamēģina atrast sponsoru, kurš spētu samaksāt viņu iecerētos izdevumus, viņu necilajiem domu graudu attēlojumam. Kāda starpība, ko kāds taisa - valstij taču ir veseli divi kanāli, kuros nogrūst visu to vājprātu, kuru kādam ir ienācis prātā saražot.
Es atļaušos spekulēt un pieņemt, ka ar tiem rubļiem, kuri apgrozās dažos no šo raidījumu veidošanas izdevumu tāmēs varētu ne tikai nedaudz solidarizēt budžetu, bet arī nodrošināt pilnvērtīga materiāla radīšanu, piemēram, interneta videi, kur vidējās content delivery izmaksas būtu stipri mazākas, nemaz nerunājot par četrām nacionālajām rādio stacijām.
Pat skatoties vienīgo, daudz maz ciešamo raidījumu: KNL, kurš, piekrītot visnotaļ pamatotai kritikai, zaudējis savu kādreizējo spožumu, esmu spiests raidījuma vidū skatīties reklāmas.Vai kāds man varētu paskaidrot, kapēc man nacionālajā televīzijā, kuru - atkal, es daļēji sponsorēju par savu nodokļu maksātāju naudu ir jāskatās reklāmas?
Varbūt pietiktu ar vienu TV kanālu, vai pus-TV-kanālu, vai teiksim hokeju (lai nomierinātu masas) un ziņām? Varbūt reģionālās televīzijas būtu loģiskāks risinājums, nekā neskaitāmas vājprāta stundas divos nacionāli subsidētos TV kanālos?
