Ēriks uzraksta dažas rindiņas. is a tumblelog.

Beidzot ir pienācis brīdis, kad arī uz vecākiem (vienkodola) Android telefoniem sāk parādīties lietojami Ice Cream Sandwich ROM’i. Pirms dažiem mēnešiem jau biju iemēģinājis vienu no Virtuous Quattro ROM’a betām, bet tanī brīdī ICS ports bija - nelietojams. Šobrīd paverās pavisam savādāks skats. Lielākā daļa gļuku ir novērsti un jebkurš var iemēģināt 

Šobrīd Quattro ROM’s, pašreizējā RC3 versijā, (lejupielādēt var xda forumos - šeit) ir pieejams priekš HTC Desire HD/S/Z un Incredible S.

Atļaušos spekulēt un pieņemt, ka tas savukārt nozīmē, ka arī citiem, adekvātas ātrdarbības, vienkodolprocesoru Android telefoniem vajadzētu tikt pie ejošiem custom ICS Rom’iem. Vienīgā problēma, kuru šobrīd esmu novērojis ir nelieli gļuki kameru darbībā. Priekš aizmugurējās kameras, ieteiktu pagaidām izmantot trešo partiju aplikācijas, nevis built in kameru. Visādi citādi, cepuri nost, Quadrant’s rāda labus ciparus un arī lietojot iekdienā nav manāma nekāda aizķeršanās. Quattro Roms piedāvā arī nelielus tweek’us procesora ātrdarbības palielināšanai (overclock’ošanai) un brīvās operatīvās armiņas minimuma nodrošināšanai, kas, kopumā, padara Desire S līdzvērtīgu, ja ne ātrāku, kā brīdī, kad uz tā griezās Gingerbread.

Ar nepacietību gaidu gala relīzi!

See the full gallery on Posterous

Mani nebeidzamie perfektas to-do aplikācijas meklējumi, visticamāk, neapstāsies nekad! Katru reizi, kad ar sevi esmu vienojies par kādu konkrētu risināju, gadās uziet kādu jaunu, šķietami labāku, veidu kā veiksmīgi organizēt savā dzīvē darāmās lietas. Protams, joprojām  aktuāls ir mūžsenais stāsts, vai daudz produktīvāk nebūtu vienkārši “sākt darīt!” darāmās lietas, nevis meklēt nebeidzamus veidus kā tās secīgi (un pēc dažādiem citiem parametriem un prioritātēm) sakārtot nebeidzamo darāmo lietu sarakstu. 

Jau kādu ilgāku laika brīdi paralēli izmantoju wunderlist (aprakstu var izlasīt šeit) priekš saviem ikdienas “svarīgajiem” darbiem un Do It Tomorrow (aprakstu var izlasīt šeit) priekš savām “ne tik svarīgajām” ikdienā darāmajām lietām. Viss smuki sinhronizējās starp trīs ikdienā izmantojamajām platformām (OSX, iOS, Android) un šķietami beidzot varētu pilnvērtīgi pievērsties sarakstīto darāmo lietu realizēšanai. 

Fakts, kas visu laiku nedeva mieru bija to-do eksistence arī iekš Google Cal, kuru izmantoju kā savu kalendāru, tādēļ tīri no “visu gribu redzēt vienuviet” skatu punkta abas līdz šim lietotās aplikācijas bija nederīgas. Līdz šim nebija gadījies sastapt pietiekoši vizuāli baudāmu aplikāciju, kura sinhronizētos ar Google Cal. Any.DO piedāvā sinhronizāciju ne tika ar Google Cal, bet ar neskaitāmiem citiem servisiem un aplikācijām. (Todo, Task List, Remember the milk, gTasks, RTM, Springpad, Catch, Astrid, Outlook, Microsoft Exchange)

Runājot par dizainu Any.Do pēc sava vizuālā noformējuma, īpaši lietojot melno tēmu, (kopā šobrīd pieejamas divas: melnā un baltā) ļoti atgādina Windows Phone Metro UI. Tas nekādā gadījumā nav slikti, jo manuprāt Metro UI nelielās devās ir patiešām baudāms. Vai vēlētos visu OS noformētu šādā stilā, protams, ir cits jautājums.

Patīkams sīkums ir aplikācijā iekļautais balss atpazīšanas atbalsts kā arī iespēja organizēt veicamos uzdevumus apakšfolderos un katram uzdevumam pievienot piezīmes. Vērts pieminēt, ka gadījumā, ja netiek izmantots Google Cal sinhronizācija, darāmās lietas iespējams saglabāt arī SD kartē. Kā patīkamu eye-candy var pieminēt arī faktu, ka brīdī, kad tiek pievienots uzdevums, kurā tiek minēts kāds no kontaktos sastopamajiem vārdiem, aplikācija attēlo attiecīgo kontaktu.

Kopumā Any.DO ir ļoti elegants un praktisks veids kā organizēt savas darāmās lietas un priekš manis noteikti aizstās Do It Tomorrow un lēnām sāk aizstāt arī wunderlist. Lai Any.DO kļūtu par manu primāro, ikdienā lietojamo, to-do aplikāciju, noteikti nāksies pagaidīt pilnvērtīgu iPad aplikācijas versiju, bet priekš Android, šobrīd, šī ir viena no daudzsološākajām aplikācijām šajā kategorijā.

Šobrīd Any.DO pieejams tikai priekš Android tālruņiem (Par brīvu to var lejupielādēt Android Market), bet Any.do mājaslapā varam izlasīt, ka veidotāji strādā pie iPhone, WEB un Chrome versijām.

See the full gallery on Posterous

Šobrīd Photobooth piedāvā dažas vienkāršas iespējas kā apvienot vairākas bildes vienā. Vēlamās bildes var savienot horizontāli un vertikāli, kā arī izvēlēties gala bildes izmēru un sakārtot sākotnējās bildes vēlamajā secībā. Photobooth izstrādātājs sola, ka nākotnē būs pieejami vēl vairāki veidi, kuros bildes būs iespējams savienot, bet šobrīd aplikācija piedāvā tikai divus iespējamus izvietojumus.

Photobooth var lejupielādēt Android Market par brīvu un lietotājam nenākās sadzīvot ar reklāmām, kas ir bieža parādība Android aplikācijām, kuras uz Android platformas pieejamas par brīvu. Photobooth ir vizuāli patīkams dizains, ērtas izvēlnes un perfekti nostrādātas pamatfunkcijas, kuras neapgrūtina gala lietotāju ar neskaitāmām izvēlnēm. Ir iespējams atrast vairākas citas bilžu apstrādes un pēcapstrādes aplikācijas priekš Android, kuras piedāvā daudz plašākas funkcijas, bet gadījumā, ja dažas bildes vajag vienkārši un ātri savienot vienā Photobooth, manuprāt, ir labākā izvēle.

See the full gallery on Posterous

Mans pirmās paaudzes iPad šobrīd nav džeilbreikots. Ne tikai ideoloģisku apsvērumu (nekad, uzreiz, nav pieejama jaunākā iOS versija) dēļ, bet, galvenokārt, tādēļ, ka iPad ir mans primārais on-the go gadžets un gribās no tā sagaidīt zināmu stabilitāti. Neskatoties uz to arvien biežāk sāk parādīties velme uztaisīt džeilbreak’u, jo parādās arvien vairāk un vairāk funkcijas, kuras iespējamas tikai uz jailbreak’otas ierīces. Piemēram Weather Widget, kurš pieejams tikai iPhone un gestures, kuras pieejamas uz pēdējās paaudzes iPad’a.

Brīdī, kad (ja) funkcionāla Siri parādīsies uz džeilbreak’otiem pirmās paaudzes iPad’iem, tas, priekš manis varētu būt pietiekoši labs iemesls, lai džeilbreak’otu savu iPad’u, bet šobrīd nesaskatu citu pietiekoši spēcīgu vilinājumu, lai to darītu.

Interneta plašumos uzgāju veidu kā uz pirmās paaudzes iPad’a, bez džeilbreak’a, uzlikt vismaz vienu no man vēlamajām funkcijām no iPad 2: Multitasking gestures. Patiesībā process ir diezgan vienkāršs:

Iesākumam ir nepieciešams modificēts redsnow džeilbreak tool’is (Windows versija pieejama šeit), kurš īstenībā veic, nevis džeilbreak funkciju, bet vienkārši “iedarbina” pirmās paaudzes iPad’am iespēju izmantot gestures.

Tālāk iPad’u vajag dabūt DFU mode.

Palaižam modificēto redsnow un, gadījumā, ja iPad’s atrodās DFU mode, tam vajadzētu paveikt pārējo.

Neskatoties uz to, ko saka installers, iPad’s, kā tāds, nav džeilbreak’ots. Tam vienkārši ir pievienota iPad 2 multitasking gestures funkcija.

Radās iespēja apmeklēt Andreja Ēķa vieslekciju RSU, kuras galvenā tēma bija šovu producēšana. Neskatoties uz to, ka LNT, viennozīmīgi, neuzskatu par kvalitatīvu mediju un TV kopumā man šķiet mirstošs medijs, nevar vienkārši ignorēt iespaidu, kuru viens no Latvijas komerckanāliem atstāj uz lielu daļu no sabiedrības.

Tātad ierados lekcijā, gatavs skatīties uz notiekošo caur labi zināmo “internets Jūs visus agri vai vēlu tāpat nobeidzinās” prizmu, bet neskatoties uz to pēc lekcijas biju patīkami pārsteigts par tās norisi un iznākumu, tādēļ nolēmu padalīties savās pārdomās par dzirdēto.

Atšķirībā no gaidītā prezentācija, primāri, bija par “Uzmanības laikmetu” un tikai sekundāru lomu tajā bija atvēlēta pašai šovu producēšanai.

Televīzija pārdod auditoriju, pastarpināti, caur reklāmu, dod klientam iespēju attiecīgu auditoriju uzrunāt. Prezentācijas messidžs bija gaužām vienkāršs:

Feodālismā toni noteica tas, kuram piederēja zeme, industriālajā laikmetā tas, kuram piederēja ražošanas līdzekļi, informācijas laikmetā - tas, kuram bija labākā reklāma, bet šobrīd mēs dzīvojam uzmanības ērā - un visbūtiskāk ir izdalīt svarīgo no trokšņa.

Kā piemēru veiksmīgai uzmanības laikmeta kampaņai Ēķis minēja “Meteorītu”, kampaņa, kura izraisīja milzīgu rezonanci ar ko pievērsa plašas sabiedrības uzmanību - rezultāts - ideāls.

Gandrīz ideāls. Plika uzmanība bez pievienotās vērtības ir nekas. Value makes followers. Aktīva sava produkta messidža kultivēšana - vairs nepietiek, tikai ar uzmanības piesaistīšanu. Lai vienā (vai dažās) dienās ieguldītais sākotnējā “splash’a” efekts nepazustu, lai pievienotā vērtība attiecībā pret produktu, arī nākošreiz, tos pašus cilvēkus uzrunātu un potenciāli piesaistītu jaunus sekotājus.

Nav jēgas vienkārši veidot uzmanību, nepieciešams pievienot, šai radītajai uzmanībai, vērtību un kontekstā, atrast produktu, kuram piesaistīt konkrētās vērtības.Televīzija, šajā gadījumā, ne tikai pārdod GRP, bet gan brenda atpazīstamību ilgstošā laika periodā.

Sekoja neliels ieskats reālos šovu piemēros:

Okartes akadēmija tika radīta kā atbilde konkurentiem, kuri piecu gadu garumā katru vakaru televīzijas ekrānā stāstīja anekdotes. (ZZ reklāmas kampaņas). Kā radīt pievienoto vērtību? Interaktīvs talantu meklēšanas šovs. Šajā gadījumā pievienotā vērtība ir “mākslinieciskums”. Okarte - kā sinonīms mākslai, kas nodrošina brendam pievienoto vērtību.

Dziedošās ģimenes tika radītas ar domu, lai veidotu Maximas brendu Latvijā. Sākotnēji “Maxima” ir bija vienkārša Lietuviešu lielveikalu ķēde, tagad tā “stiprina Latvijas ģimenes”. Paralēli TV šovam Maxima tagad var savos reklāmas materiālos izmantot “reālus” atpazīstamus cilvēkus, kuri stāsta gala patērētājam par brendu, tādejādi veicinot tā atpazīstamību.

Labestības Diena būtībā ir par community, nevis par konkrētu brendu. 3000 Ls un Kārlis dzirdēs, skatītājs redz māte, kura nevar viņiem palīdzēt, bet sabiedrība kopumā - var!

Konteksts: Swedbanka, kur atņēma cilvēkiem dzīvokļus krīzes gados, vēlās spodrināt savu brenda vārdu - darot kaut ko labu. Šajā gadījumā iesaistās arī skatītājs, kurš ir vidējais pelēkais Latvietis un uzskata, ka mēs neesam labestīga tauta. Viņa apziņā tikai par vienu LS ir iespēja to mainīt!  Trīs piepildīti sapņi!

Ja produktam nav pievienotās vērtības - tirgo atlaidi!

Visvairāk man patika daļa, kurā Ēķis, runājot par nākotni, apgalvoja, ka drīz vairs nebūs svarīgs nesējs - svarīgs būs saturs un, neatkarīgi no frekvences, piesaistītie sekotāji. Gala produkts izvirzās galvenajā lomā, nav svarīgi kā viņš izplatīsies. Medijs arvien vairāk pats sāk ražot, ja tā nenotiek, tas mirs -  pateicoties globālā tīmekļa attīstībai, iepirktajai produkcijai, drīz nebūs jēgas. Patiesībā ar to var saskarties jau šobrīd - LNT rāda “Gossip Girl” ceturto sezonu, bet visi (kurus tā interesē) no torrentiem lejupielādē pēdējo sēriju dienā, kad tā tiek izlaista.

Bija arī daži labi jautājumi no auditorijas puses, piemēram, par iemeslu biežajai filmu atkārtošanai LNT (un citos) kanālos. Ēķis paskaidroja, ka bez pašsaprotamajiem, financiālajiem iemesliem, atkārtojot filmas skatītājs iegūts noteiktu emocionālo stāvokli, pie kura skatītājs atkal un atkal labprāt atgriežās, kā piemēru minot neskaitāmās cilvēku masas, kuras katrā gadu mijā labprāt skatās “С лёгким паром!”.

Pēc pēdējā iOS atjauninājuma (pārspriedumu par iOS5 GM var izlasīt šeit) ir vismaz viena - nepatīkama izmaiņa, proti, Newsstand (Apple jaunā aplikācija, lai varētu nopirkt žurnālus). Pati par sevi tā nav “nepatīkama” izmaiņa, bet kontekstā ar to, ka to nav iespējams Newsstand ievietot kādā citā folderī, tā var kļūt diezgan kaitinoša.

Būtībā - Newsstand nav aplikācija, bet vienkārši re-brandots folders, līdz ar to - pastāv iespēja to ievietot citā folderī, tieši ar to pašu metodi ar kuru iOS iepējams ievietot jebkuru citu folderi folderī. Nepieciešama vienkārši pirkstu veiklība. Brīdī, kad ar divām (citām) aplikācijām tiek izveidots jauns folders (ja darbojās pietiekoši ātri), tajā var paspēt iemest arī Newsstand.

Tā arī ir visa gudrība, jeb, precīzāk, veiklība.

See the full gallery on Posterous

Ilgāku laiku meklēju vienkāršu un vizuāli baudāmu veidu kā klausīties podkāstus uz sava Android telefona (aprakstu var izlasīt šeit). Piederu pie tās cilvēku kategorijas, kura ikdienā lieto iTunes un kuram tas patīk. Ir dažādi veidi, kā sinhronizēt iTunes saturu ar Android ierīci, bet visi izmēģinātie (DoubleTwist, Winamp etc.) kaut kā neaizgāja. Vienojos ar sevi, ka to mūziku, kuru vēlos klausīties uz sava telefona, dažas reizes mēnesī varu manuāli nomainīt, bet ar podkāstiem ir drusku cits stāsts. Tas ir jauns kontents, gandrīz katru dienu un par cik Android operētājsistēmas default’ā nav pieejama iespēja lejupielādēt un atjaunināt pokāstus nācās meklēt alternatīvas.

Uzgāju tādu aplikāciju kā Stitcher. Pateicoties šai aplikācijai uz Android mobīlā telefona vairs nav nepieciešams lejupielādēt (vai manā gadījumā - sinhronizēt ar datoru) podkāstus - tos var vienkārši strīmot. Sākotnēji diezgan skeptiski skatījos uz šādu iespēju, bet.. nolēmu pamēģināt.

Podkāstu Izvēle ir pietiekoši liela un man izdevās atrast pilnīgi visus podkāstus (this is my next, engadget, diggnation, twit, macbreak weekly etc.), kurus ikdienā klausos. Stitcher aplikācija piedāvā arī iespēju atrast jaunus podkāstus, bet sakarā ar to, ka pēdējā laikā cenšos ierobežot savu informācijas plūsmu neesmu vēl neko ievērības cienīgu atradis. 

Bradājot pa Rīgas centru un Pārdaugavu ne reizi vēl nav gadījusies situācija, ka Stitcher pārstātu darboties. Nezinu cik tieši daudz no paša podkāsta tiek sabuferots, bet ņemot vērā LMT ne pārāk stabilo internetu un savu pieredzi ar Stitcher, pieļauju, ka daudz. Stitcher nestrīmo video podkāstus, bet pārveido tos audio formātā un tālāk nosūta to uz tālruni tikai audio celiņu no video materiāla. Dažiem podkāstiem tas der, citi, kā piemēram Diggnation, noteikti nav vienkārši “klausāmi”. Jebkurā gadījumā - patīkami, ka šāda iespēja pastāv.

Atšķirībā, piemēram, no oficiālās Ustream aplikācijas, kuru dažreiz izmantoju, lai klausītos podkāstus dzīvajā Stitcher darbojās backgroundā un tādejādi nepatērē papildus baterijas resusus bezmērķīgi dedzinot ekrānu. Stitcher piedāvā diezgan patīkamu lietotāja saskarsmi, kas joprojām (lasīt JOPROJĀM!!!) ir pietiekoši reta parādība uz Android tālruņiem.

Man - kā cilvēkam, kurš savu ikdienu nespēj iedomāties bez podkāstiem šī aplikācija bija īsts atklājums. Tagad jebkurā laikā (protams, ja pieejams mobīlais internets) var sākt vai atsākt klausīties jebkuru podkāstu. Būtu patīkami, ja Sticher piedāvātu podkāstus arī lejupielādēt gadījumiem, kad dodies, piemēram, ārpus pilsētas un ir skaidrs, ka strīmot neko īpaši nesanāks, bet visādi citādi, šī pilnīgi noteikti ir must have aplikācija priekš jebkura pokāstu klausītāja ar Android tālruni.

Stitcher par brīvu (diemžēl nāksies sadzīvot ar reklāmām) var lejupielādēt šeit.

See the full gallery on Posterous

Vairums iOS5 jaunumu jau tika prezentēti šī gada WWDC (par ko jau rakstīju šeit) un pēc nesenā Apple event’a, kurā tika prezentēts iPhone 4S, tomēr nevarēju pagaidīt (vēl nedēļu) un radās nepārvarama velme pašam pamēģināt iOS5 brīnumus. GM (Gold Master), kurš developeriem kļuva pieejams pēc attiecīgā event’a, ir, praktiski, pilna operētājsistēmas versija un savā izpildijumā minimāli (ja vispār) atšķirās no gala versijas, ko vairums lietotāju saņems nākošnedēļ. Tikai pēc vairākām nedēļām atcerējos, ka patiesībā lietoju iepriekšējā, nozīmīgā iOS atjauninājuma GM versiju.

Atšķirībā no iPad 2, kuram ir pieejamas trīs dažādas (wi-fi, wi-fi +3G GSM un Wi-Fi +3G CDMA) iOS5 versijas, pirmās paaudzes iPad’am ir tikai viens .ipsw fails, kurš der visiem modeļiem un lejupielādēt to var šeit. Pirmo reizi mēģinot atjaunināt iPad’u uz iOS5 GM, process apstājās pusceļā, jo priekš tā ir nepieciešama arī iTunes pēdējā beta (lejupielādēt var šeit). Kad tas tika izdarīts, turpmākais update process noritēja bez aizķeršanās.

Svarīgākai jaunums iOS5 (bez Tiny Tower paziņojumiem uz lock screen, protams!) priekš manis ir Google kalendāra native sinhronizācija ar kalendāru iPad’ā. Jautājums joprojām paliek atklāts - kā darbosies iCloud dokumentu un visu pārējo labumu sinhronizācija, bet šī viena opcija priekš manis, kā Google Cal addict’a, ir neaizvietojama.

Liekās jocīgi, ka Apple, joprojām, nav priekš iPad iekļāvis native Weather app, līdz ar to temperatūru aiz loga nevar pārbaudīt vienkārši paskatoties uz lock screen, bet pieļauju, ka būs nebeidzams klāsts ar aplikācijām, kas to piedāvās Apple vietā.

Toties tā lieta, kura ir pieejama tikai uz iPad’a ir split keyboard. Sākumā rakstīt ar to ir diezgan neierasti, bet pavadot ar to dažas minūtes rodās sajūta, tā ir neatņemama iPad’a sastāvdaļa. Savienojumā ar iA Writer (kuru aprakstīju šeit) un, kurš, starp citu, jau ir optimizēts priekš iOS5, dalītā klaviatūra darbojās kā lielisks produktīvas rakstīšanas rīks.

Bez jau pieminētajām lietām gribās arī atzīmēt iespēju Safari atvērt vairākas lapas līdzās vienu otrai. Ikdienā lietojot iPad, bez šīs funkcijas, biju aizmirsis, cik patiesībā ērti tas ir.

Kopumā izskatās, ka iOS5 būs kvalitatīvs iOS atjauninājums un vismaz uz mana pirmās paaudzes iPad’a darbojās bez aizķeršanās. Google Cal sinhronizācija un Split Keyboard atsevišķi, priekš manis, šo iOS atjauninājumu padara par must have. Gribētos ticēt, ka iCloud iedegs pēdējās svecītes eglītē un, ja Pages dokumentu sinhronizācija darbosies, vismaz uz pusi, tik labi kā solīts, tas iPad’u atkal pietuvina par vienu solīti tuvāk, reālam, portatīvā datora aizstājējam.

Ir brīži, kad diemžēl, nevaru, rakstveidā, pietiekoši kvalitatīvi atainot savas izjūtas un šis ir viens no tiem gadījumiem. Esmu uzskatījis sevi par piederīgu Apple kultūrai, praktiski, no brīža, kad spēju sevi atcerēties. Par pamatu tam, kalpoja fakts, ka mans tēvs deviņdesmito gadu sākumā strādāja kompānijā, kura sāka piegādāt Macintosh datorus atjaunotās Latvijas izdevniecībām. Tādēļ Apple produkti man blakus ir bijuši jau sākot no mazotnes. Protams, tanī laikā, es nebiju tehnoloģiju entuziasts, bet, pat kā bērnam, likās, ka Apple produkti, vienmēr ir kaut kā foršāki par PC, kuri, arī, periodiski, bija pieejami manās mājās. Pirmais pārnēsājamais dators, kuru man, vidēji septiņus, astoņus gadus vecam bērnam, pirmo reizi radās iespēja turēt rokās (ne gluži turēt, jo to darīt Es īsti neatļāvos, bet aptaustīju gan no visām pusēm) bija tieši Apple produkts. 

Tas bija melnbalts PowerBook 145 B/W 92 uz kura sākumā uzspēlēju Shufflepuck. Pēc brīža mājās parādijās Macintosh PowerBook 175, bet ar to arī mana iepazīšanās ar attiecīgā laika perioda  portatīvo daroru beidzās. Es atceros, ka uz Powerbook 175  portatīvā datora es varēju spēlēt Prince of Persia, kas likās visnotaļ iespaidīgi, ņemot vērā faktu, ka līdz šim mājās, līdzīgām izklaidēm, bija pieejami tikai desktop datori ar lieliem, kantainiem monitoriem. Tā laika killer app priekš manis bija Kid Pix, kas bija zīmēšanas programma bērniem, kurā, pa virsu sevis zīmtajam, varēja uzspiest zīmogus ar dažādiem attēliem. Kā zināms lielākā daļa cilvēka personības veidojās tieši laikā, kad cilvēks sāk iepazīt un apzināties pasauli sev apkārt un ietekme uz viņa pasaules redzējumu vistiešākajā veidā ir atkarīga no lietām, kuras ir viņam, attiecīgajā brīdī ir pieejamas. Manā gadījumā - tas bija Macintosh. 

Pastarpināti mājās bija pieejams arī IBM galda dators ar DOS operētājsistēmu, kuru izmantoju, ja tā varētu teikt, ikdienā un līdz ar to mans priekštats par “datoriem” kopumā nebija izveidojies diezgan pozitīvs. Atceros, ka zilā krāsa, stipri apgrūtināja informācijas uztveri un attiecīgās tālākās darbības, kas sevī ietvēra kārtējās spēlītes .exe (?) faila meklēšanu.

Uz Macintosh`a šādu problēmu nebija. Jau toreiz sastapos ar operētājsistēmas modeli, kur visa darbība notiek uz darba virsmas un informācija tika sagrupēta nelielos kubiciņos, ko sauca par “folderiem”. Man, kā jau bērnam, tas viss likās ļoti interesanti. Vienā vietā varēja salikt visas savas spēlītes, otrā skaņas failus un galvenais – tas bija loģiski un saprotami – nebija nekādu zilo logu, kur garās listēs bija dažādi faili, bez jebkādas nozīmes. Nebija jāatcerās kāds burts a:/ (?) ir jāraksta, lai tiktu disketē, kurā bija ierakstīta kārtējā spēlīte. No tiem laikiem droši vien arī iestrādājusies mana mīlestība pret iconām. Atceros, ka uz vairākām disketēm biju izveidojis diezgan ievērojamu kolekciju ar dažādām (apmēram 400) iconām. Katrai iconai mēģināju piedēvēt savu daudz maz atbilstošu nosaukumu. Tas bija tāpat kā kolekcionēt digitālas markas, tikai vieglāk. Vajadzēja vienkārši izvēlēties “Get info”, iezīmēt vēlamo iconu, nokopēt to, izveidot jaunu folderi vējamajā vietā un ielīmēt bildīti. Atceros kā jau vēlākos gados, vēl pirms regulāri bija pieejams internets, vairākkārtīgi ķemmēju MacWorld un MacFormat diskus dažādu jaunu iconu meklējumos.

Gāja laiks un mājās sāka parādīties arvien jaunāki - spēcīgāki Macintoši. Tas bija pre-iMac burbuļa laiks Apple Computer vēsturē. Apple nebija striktas modeļu līnijas kā tas ir mūsdienās. Bija ļoti daudzi un dažādi Maci, gluži kā tas šodien ir ar PC datoriem. Tas bija laiks, kad Stīvs Džobss tika padzīts pats no savas kompānijas. Tanī laikā es, protams, to nesapratu un mani tas ne pārāk interesēja. Man patika operētājsistēma, bija pietiekoši daudz dažādas spēlītes. Mājās priekš PPC, kura priekšpusi rotāja “Think Different uzaksts” parādijās upgrade karte, kas līdz šim brīdim, liekās kaut kas visnotaļ neiedomājams,kontekstā ar Apple, bet tanī laikā priekš Manis tas nozīmēja tikai to, ka dators kļuva nedaudz ātrāks.

Tas bija drūms laiks gan Apple un es joprojām īsti nesapratu, kapēc vienmēr tik foršais Macintosh, vismaz visuāli sāka tik ļoti atgādināt PC? Vēl vairāk - es nevarēju saprast, kapēc Windows, kurš nomainīja DOS operētājsistēmu izskatījās tieši tāpat kā Macinosh? (..bet šodien nav īstā diena, lai iedziļinātos šajā jautājumā) Attiecīgajā laika periodā arvien vairāk draugiem un paziņām sāka parādīties PC un arvien biežāk nācās skaidrot kādēļ, es nevaru paspēlēt arvien vairāk un vairāk spēlītes, kas joprojām bija ļoti aktuāls jautājums. Well, man bija Photoshops! Tāpat, parādijās jauns arguments: “Mans dators nekarās!” jo ikdienā saskaroties ar Windows 95 nācās atkal un atkal pārliecināties, ka neskatoties uz Apple attiecīgā laika perioda problēmām, tās tāpat likās niecīgas salīdzinot ar to, ar ko ikdienā saskārās Windows lietotāji.

  Šajā brīdī Apple atgriezās Stīvs Džobs. Ironiski, bet tieši 1997 gada leģendārais Microsoft Deal palīdzēja Apple izdzīvot. Atceros vienā no MacWorld izdevumiem, kur pēc Stīva atgriešanās viņš tika attēlots, karikatūrā,turoties pie grimstoša kuģa ar šauteni apšauj glābšanas laivas uz kurām attēloti tādi brendi kā Compaq, Intel, IBM u.c. 

Tieši šis darijums bija pagrieziena punkts Apple vēsturē un tā rezultātā parādijās iMac burbulis. Pirmo reizi  ieraugot to sapratu, ka kaut kas Apple ir mainījies. Tas šarms, kurš savā veidā piemita pirmajiem portatīvajiem datoriem, kurus man, manas dzīves laikā gadījās ieraudzīt, bija atgriezies. Patiesībā atgriezies bija Stīvs. Tas, protams, neatrisināja daudzas problēmas un kā tagad arceros, ka uz tā nebija iespējams noskatīties normālas kvalitātes DVDRipus, bet damn - uz galda tas izskatījās labi. Un tas bija tikai sākums. 

Stīvs bija cilvēks, kurš pieņēma lēmumu par atteikšanos no OS9 un pāriešanu uz OSX. Tas bija grūts lēmums, kuru, velkot paralēles, Microsoft nav spējis izdarīt līdz šai dienai. iPod neatgriezeniski izmainīja visu mūzikas industriju. Man nebija pats pirmais iPod’s, bet iPod Photo un joprojām nēsāju līdzi iPod 80GB. Pavisam nesenā pagātnē, kad pirmo reizi paņēmu rokās savu iPhone 2G, bija skaidrs, ka neviens viedtālrunis vairs nekad nebūs tāds kā iepriekš. iPad, kurš ir neatgriezeniski izmainījis planšetdatoru tirgu… Varētu turpināt uskaitīt lietas, kuras Stīvs Džobs ir paveicis, bet šodein tas nav galvenais…

Svarīgi ir atcerēties, ka neatkarīgi no tā , kādu platformu vai OS, tu lieto, vai pieskaiti sevi geek’iem vai cilvēkiem, kuriem tehnoloģijas ir svešas, vēlies tu to, vai nē, bet šis cilvēks - Stīvs Džobs - ir mainījis pasauli, kurā mēs dzīvojam - tādejādi, arī katru no mums. Radot produktus Apple, Stīvs Džobs uzrunāja katru no mums.. Svarīgākais ir tas, ka mēs, kā suga, esam zaudējuši vienu no labākajiem mūsu vidū. Man ir neaprakstāmi žēl par šodienas notikumu..

RIP