Telefona zvani.
Pieļauju, ka problēma visticamāk ir manī, bet pēdējā laikā man ir izstrādājies sava veida riebums pret telefona zvaniem. Tas nav saistīts ar faktu, ka mans Motorola Milestone kopš atgriešanās Latvijā ir sācis vienkārši episki mest zvanus, tas drīzāk ir saistīts ar to, ka pavadot kādu brīdi ārpus Latvijas sazvanīties ar cilvēkiem ikdienā sanāca (relatīvi) reti un, iespējams, tieši tādēļ izveidojusies attiecīgā nostāja pret telefona zvaniem kopumā. Patiesībā ne tikai pret telefona zvaniem - pret zvaniem kopumā. Tieši šī iemesla dēļ, es esmu praktiski pārstājis lietot Skype.
Lielākā daļa manas komunikācijas norisinās ar kāda servisa palīdzību, kaut kur interneta plašumos, kur fakts, ka tu uzreiz neatbildi uz e-pastu, DM vai jebkādā citā veidā tev nosūtītu informāciju, tiek uztverta kā normāla, ikdienišķa un visnotaļ sociāli pieņemama parādība. Kapēc vairumā gadījumu šāda pati attieksme nevarētu tikt piekopta arī attiecībā uz ikdienas telefona zvaniem?
Telefona zvans būtībā ir kāda cita cilvēka iegriba runāt ar tevi, nerēķinoties ar faktu, ka iespējams tu nevēlies ar otru cilvēku šobrīd komunicēt. Par plānotu tikšanos cilvēki abpusēji vienojās - kapēc tāpat nevarētu vienoties arī par telefona zvaniem? Kapēc cilvēki nevarētu vienoties, ka viņi sazvanīsies iepriekš atrunātā laikā un pārrunātu to vai citu jautājumu, vai kaut vai vienkārši patērzētu? Kapēc kādam liekās, ka fakts, ka viņam gribās komunicēt ar mani - automātiski nozīmē, ka man, attiecīgajā brīdī gribās komunicēt ar viņu?
Ja nav izdomas un/vai citas iespējas kā komunicēt ar cilvēku- nu atsūti SMS! Šādā veidā telefona sarunas kļūtu produktīvākas - būtu mazāk lieki pateiktu vārdu un galu galā cilvēki vienkārši vairāk respektētu viens otra laiku, tāpat kā cilvēkus ar kuriem viņi komunicē.
