Pasaka par vīreli un sieveli, jeb “400 lieki vārdi”.
Reiz dzīvoja kāds vīrelis un vīrelim bija sievele. Tā gan nebija oficiāla, ar baznīcas svētajām saitēm, saistīta sieviele, bet “vīrelis” sieviešu dzimtā,(es zinu, ka, pēc gramatikas likumiem - tas nav iespējams) manuprāt, ir “sievele”. Sievele ne visos gadījumos ir sieviete, bet, manuprāt, pareizs vārda lietojums šajā kontekstā šoreiz būtu tieši “sievele”! Varbūt arī nē. Nevainojiet mani - vainojiet nepilnīgo valodu, kurā rakstu. Es vēl neesmu praktiski neko uzrakstījis, neesmu izteicis pat vidēji saturīgu domu vai raizi un jau gaužos par valodas nepilnībām. Tipiski. Vainosim apstākļus. Gribēju tikai pieminēt, ka domas nebūs. Varbūt! Nebūs arī raizes. Var būt! Es tikko rakstīju, ka valoda, kurā rakstu - ir nepilnīga! Kapēc? Varbūt nepilnīgs esmu es? Nē - Es nevaru būt nepilnīgs - varbūt vienkārši vajadzēja rakstīt kādā citā valodā? Varbūt būtu sanācis labāk, varbūt nevajadzēja rakstīt nemaz?
Tātad - tā nebija viņa oficiālā sievele, bet gan vienkārša - ieilgusi gadījuma sievele. Es vairs nespēju saglabāt intrigu - “sievele” patiesībā bija vēl viens vīrelis. Bet vai tas nozīmē, ka viņa bija vīrietis? Un vai tas ka “sieveli” apzīmēju kā “viņa” patiesībā nozīmē, ka tā tiešām bija viņa? Nu - “V”? Jocīgi. Nezinu. Zinu, ka ar “viņš” šajā gadījumā es domāju - vīrelis ir vīrietis! Un vai tas, ka jau otro teikumu pēc kārtas sāku ar “un” nav UNinkāli? Nav svarīgi.
Nav svarīgi arī tas, ka viņi iepazinās diskoklubā. Bet varbūt nē! Tas jāprasa viņiem! Vai kādam neliekās aizskaroši, ka “viņiem” var attiecināt ganu uz “vīreli” un “vīreli”, gan uz “vīreli” un “sieveli”, gan uz “sieveli” un “sieveli”? Tas neliekās pareizi - tīri no gramatiskā viedokļa! Gramatika: “Palīdzi!” Veroties tīri no gramatiskā viedokļa secinājums ir viens: “Tas nav pārāk svarīgi!” Nav svarīgia arī, ka viņi oficiāli, likumiski un dieva priekšā, nemaz nevarēja tapt par “vīreli” un “sieveli”. Jo “sievele” neatbilda standartiem. Vai atbilda? Vai neatbilda vīrelis? (….) Ā jā, viņi nevarēja tapt pat par “vīreli” un “vīreli”. Nebija “sieveles”! Pārsaukts “vīrelis” netika atzīts par labu “sieveli”! Nekas - arī tas, patiesībā, nebija svarīgi.
Vēl nekas nav pateikts, tapēc nekas nevar tikt sabojāts. Ja pieturētos pie šādas virzības tīri loģisks būtu secinājums, ka nevajag neko teikt - tad nekas nevarētu tapt sabojāts. Patiesībā, protams, viss jau sen ir sabojāts! Cilvēka uzskati, izkropļo pasaku, kas būtībā nav pasaka. Šajās rindās būtībā nav pateikts nekas - viss pateiktais ir noliegts. Nekas nav īsts. Tas kā katrs to redz - kā katra prāts to tulko, ir tikai un vienīgi viņa paša problēma. Un vairumā gadījumu tā tiešām ir problēma.
400 lieki vārdi.
