Dinamo sindroms
Es esmu Latvietis. Lai kā arī es periodiski censtos neasociēties ar šo tautu, tas ir fakts. Tātad man patīk hokejs. Latviešiem patīk hokejs. No gatera līdz bankai. Visiem kā vienam. Arī man! Visticamāk tas ir saistīts ar faktu, ka ļoti ilgi tas bija vienīgais sporta veids, kurā mūsu, globālā mērogā skatoties, pundurvalstij, bija daudz maz ievērojami panākumi. Tagad ievērojami panākumi ir arī vieglatlētikā, BMX braukšanā, skeletonā un, pieļauju, ka vēl kādās tikpat “nozīmīgās” disciplīnās par kurām vairums cilvēku pat nenojauš un nekad neko nav dzirdējuši līdz brīdim kāmēr vakara ziņās sporta komentētājs no laimes vai ap*irsies paziņo, ka mēs esam saņēmuši augsto otro vietu, teiksim, pietupienlecienā atmuguriski. Tad cilvēkiem atkal ir mazais dzīves prieciņš un sava jaunā projekta dzīvoklī par kuru iekrājies līzinga maksājumu parāds, ar lepnumu var pateikt: “Mēs varam!”
Hokejs, protams, ir savādāk. Tas vairumam ir nacionālais lepnums un par to zina visi un runā daudzi. Arī es. Cilvēku spēja asociēt komandas panākumus ar saviem panākumiem ir apbrīnojama. Nedaudz pārfrāzējot Šeldonu: Kapēc cilvēki attiecībā uz sportu lieto terminu “Mēs uzvarējām!”? “Mēs” taču nespēlējām, spēlēja komanda, kurai ar tevi, kā indivīdu, nav pārāk liels sakars.
Šajā kontekstā aizdomājos, kāds būtu vis-generic veids, lai izklaidētu pelēkās tautas masas Latvijā un izvairītos no, piemēram, masu nekārtībām ne pārāk labvēlīgas ekonomiskās situācijas apstākļos? Tā, halle Latviešiem ir …un viņiem patīk hokejs? Hmm… Let’s see!
Paskaidrošu, ka ar “pelēkās tautas masas” es šoreiz domāju cilvēkus, kuri dodās uz arēnu un klubu turnīrā bļauj: “Latvija, Latvija!”, cilvēkus, kuri Ziemassvētku dienā ar ģimeni dodās uz arēnu dzert alu. Cilvēkiem, kuri pirms Dinamo iekļaušanas KHL bļāva, ka “pārdodamoes krieviem”, bet tagad slavē Dinamo kā nacionālo lepnumu. Cilvēkiem, kuriem liekās, ka leģionārus vajadzētu naturalizēt un kuri zākā Latvijas vārtusargu par to, ka viņš, atkārtošos, klubu turnīrā, spēlē pret mums. Daudz jau tādiem nevajag, žēl tikai, ka viņu ir tik daudz!
Neskatoties uz to, ka tīri teorētiski man patīk hokejs, kā sports, nevis kā apātija, brīžiem manī mājo nepārvarama velme redzēt Dinamo zaudējam un nevis tapēc, ka tad mēs spēlējam labāk, bet gan tādēļ, lai redzētu sarūgtinājumu šo vientiešu sejās, kuriem pēcspēles vakars un iespējams arī nākamā diena būs neatgriezeniski sagandēta. Ja Dinamo piedzīvo neveiksmju sēriju, tad kopējais potences līmenis valstī droši vien sarūk ģeometriskā progresijā. Nez, kas ar šiem cilvēkiem notiktu, ja Dinamo beigtu pastāvēt?
Interesanti vai ģērbtuvēs bieži hokejistu vidū ir dzirdama saruna, ka šis ir viņu mirklis, ka augstāk kā tagad, vairumam no viņiem , visticamāk neuzlekt. Kādreiz jaunie hokejisti tiecās uz NHL, now You have to be just good enough to get in Dinamo. Es nesaku, ka tas ir maz, bet tas tomēr ir stipri tālu no tā, ko jaunieši uz laukuma dara viņpus okeānam.
Mani Vienkārši nepamet sajūta, ka kaut kā esmu ap*ists. Sajūta ir līdzīga kā ēdot Makdonaldā, viss ir ģenētiski modificēts un food-engeniered, lai garšotu skatītājam tieši tā kā viņam to gribētos! Pelēkajā ikdienā vienkāršajam cilvēciņam ir sava sāpe, savs prieks. Viņš iemācās no galvas savu mīļāko nummuru un fano, pārdzīvo. Ir iemesls iedzert darba dienas vakarā aliņu, vai sešus, par ko sieva ikdienā būtu pikta, bet par cik ir spēle - tas tiek piedots. Darbā ir par ko parunāt un ledusskapī ir Dinamo biezpiens. Ar to, izskatās, vairumam arī pietiek!
