Kontingents.
Jau kādu ilgāku laiku atrodoties prom no mājām, periodiski pārņem dažādas pārdomas par lietām, cilvēkiem un dzīvi kopumā. Par cik ļoti sen neko sakarīgu par (sa)dzīvi Gensijā neesmu uzrakstījis, jo patiesībā - nav pārāk daudz ko rakstīt, nolēmu nedaudz padalīties pārdomās un secinājumos par lietām, kuras ir sanācis pārdomāt.
Es nevienā brīdī nebiju iedomājies, ka dodoties viesstrādnieka gaitās sastapšu galamērķī visu Latvijas inteliğences ziedu, bet kopumā apkārt valdošais cilvēku attīstības līmenis, lielas cerības jebkādam optimismam par latviešu tautas nākotni neiedveš. Gribētu pasniegt zīmīgu epitetu, kas, manuprāt, diezgan veiksmīgi iederās, runājot par latviešu viesstrādniekiem ārzemēs: Kapēc šimpanzēm neviens nedod pielādētu AK-47? Šimpanze visticamāk nodarītu ļaunumu sev un apkārtējiem. Gribētu vilkt zināmas paralēles ar latviešiem, kuri viesstrādnieka statusā ir iekārtojušies darbā ārzemēs. Iespējams, tā ir tikai Gensijā, viedoklis subjektīvs, jo pašsaprotamu iemeslu dēļ pats pārbaudīt situāciju citur nevaru, bet atļaušos spekulēt un pieņemt, ka vismaz daļā no iecienītākajās latviešu viesstrādnieku apmešanās vietās ir sastopamas līdzīgas problēmas. Cilvēki, kuri latvijā nav pieraduši pie normāliem dzīves apstākļiem (un šajā brīdī es galvenokārt domāju tieši atalgojuma atbilstību dzīves dārdzībai), šeit strādājot vidēju dead-end darbu, pēkšņi spēj nopirkt sev praktiski visu, ko vien viņu nepilnīgās galvas spēj iedomāties. (Protams saprāta, ja par tādu šajā kontekstā var runāt, robežās) Diemžēl, šiem indivīdiem nav pazīstama mēra izjūta, kura rodās pakāpeniski attīstot sevi kā cilvēku, virzoties uz priekšu, neizbēgami pilnveidojot sevi procesā, lai arī kādu darba sfēru attiecīgais cilvēks būtu izvēlējies - respektīvi, jo lielāka ir Tava atbildība, jo lielāku atalgojumu Tu saņem, kas savukārt nozīmē, ja Tu saņem attiecīgu atalgojumu, Tev visticamāk ir kaut mazākā izpratne par sabiedrībā notiekošajiem procesiem, vispārpieņemtiem uzvedības un kultūras pamatprincipiem. Tas, protams, nav obligāts nosacījums, lai strādātu kā viesstrādnieks un mēneša beigās saņemtu atalgojumā ar četriem cipariem rakstāmu skaitli uz algas čeka. Šajā brīdī rodās problēma. Cilvēka atalgojumam ideālā pasaulē vajadzētu būt proporcionālam viņa ieguldītajam darbam un kā zināms, ja cilvēks nespēj strādāt ar galvu - strādā ar rokām, kājām, lāpstu… un saņem mazāk. Šāda situācija valda lielākajā daļā lokālo darba tirgu. Izņēmumi ir īpaši nelabvēlīgi darbi, par kuriem atalgojums vienmēr būs nedaudz augstāks, jo tā ir vienīgā iespēja piesaistīt cilvēkus šīm darba vietām. Situācija globālajā darba tirgū ir diametrāli pretēja. Pirmām kārtām, attīstītās valstīs “nelabvēlīgas profesijas, kurās vietējie iedzīvotāji nevēlās strādāt” ir diezgan stiepts jēdziens, līdz ar to darba tirgus iebraucējiem paplašinās un iespējas atrast “darbus, kurus negrib strādāt vietējie iedzīvotāji” ir stipri lielāka nekā, teiksim, jaunattīstības valstīs un arī atalgojums ir kardināli atšķirīgs. Pie attiecīgās situācijas liela daļa imigrantu sāk dzīvot, kā lai to korektāk nodēvē… tieslietās to sauc par “izlaidīgu dzīvesveidu”!
Bez pieredzes, kāda ir cilvēkiem, kuri ir saņēmuši relatīvi augstu atalgojumu, strādājot relatīvi prestižu darbu - indivīdiem rodās velme dzīvot neatsakot sev neko un gala rezultāts vairumā gadījumu ir gaužām bēdīgs. Līdzīgu situāciju varēja novērot celtniecības buma laikā “treknajos gados”, kad celtnieki ar X5 vadāja cementa maisus. Var teikt, ka viesstrādnieki pēc definīcijas ir “attiecīgais kontingents”, bet ņemot vērā faktu, ka šobrīd, vairāk vai mazāk, piespiedu kārtā no latvijas izbrauc (vai jau ir izbraukuši) visnotaļ liels iedzīvotāju skaits, negribētos viņus visus automātiski ieskaitīt “attiecīgā kontingenta” kategorijā. Paskatoties uz jautājumu no vietējā darba devēja puses daudz vieglāk ir neiedziļināties strādnieku škirošanā, bet visus pielīdzināt vidējam aritmētiskajam latvietim, kas pateicoties, attiecīgu indivīdu grupu darbībai, nav pārāk augsts. Līdz ar to, pieļauju, ka daļai aizbraukušo cilvēku nākās saskarties ar visnotaļ nepatīkamiem, bet patiesiem steriotipiem par Latviešiem un viņu uzvedības kā arī darba kultūras paradumiem, jeb precizēšu, drīzāk to trūkumu.
Šiem imigrantiem no latvijas parādās iespēja dzīvot tā, kā viņi, nekad līdz šim nav dzīvojuši, nedomājot par to kā un ko viņi rītdien ēdīs un ko vilks mugurā. Diemžēl daudzu indivīdu primārās vajadzības ar to arī ir piepildītas, pēc tam nāk izklaide un šeit netiek taupīti ne spēki, ne sūri, grūti sastrādātā naudiņa. Ja var atļauties katru dienu dzert, kapēc to nedarīt? Ir tik daudzas dažādas substances un ķīmiski maisījumi, kuri neatgriezeniski iznīcina jau tā ne pārāk lielo skaitu funkcionālo smadzeņu šunu. Pamatfunkcijas darbā tāpat ir pietiekoši primitīvas, lai tās varētu veikt arī atrodoties vidēji smagā alkohola vai narkotiku reibumā un darba devējs no latviešu viesstrādnieka neko vairāk arī negaida, jo pirms viņa ir strādājuši trīs tieši tādi paši latvieši vai portugāļi, kuri labākajā gadījumā ir tikuši galā ar saviem primārajiem uzdevumiem. Protams, var ilgi un bezmērķīgi diskutēt par faktu, vai dzīvot vienai dienai ir labi/slikti/pareizi/nepareizi, bet ne par to šoreiz ir stāsts. Stāsts nav arī par to vai kāds no viņiem kādreiz spēs atgriezties latvijā, bet, kā zināms, pie labām lietām cilvēks ļoti ātri pierod un es neredzu iespēju kā lielākā daļa šo indivīdu jebkad spēs atgriezties latvijā. Ne tādēļ, ka viņiem, kur citur būtu labāk kā mājās, jo pat Vadimam no Cesvaines gatera kaimiņa atjauktais spirts garšo vairāk par šņabi Īrijā, bet tādēļ, ka viņi nespēs rast sevī motivāciju strādāt to pašu vidējo dead-end darbu par stipri mazāku atalgojumu. Šaubos, ka tā notiks! Daudzi nodzersies līdz baltām pelītēm, kas iespējams būtu noticis neatkarīgi no reģiona, kurā viņi atrodās, bet par cik, piemēram latvijā, atalgojums būtu četras reizes mazāks iespējams tas notiktu ilgākā laika periodā. Iespējams, kāds no viņiem būtu spiests sākt domāt, rīkoties un virzīties uz priekšu, nevis palaistu savu dzīvi alkohola, narkotiku un izklaides pašplūsmā, bet tas viss, protams, ir tikai Mans subjektīvais viedoklis.
Nav jau tā, ka Mani pārmērīgi satrauktu latvijas demogrāfiskā situācija tuvākajos desmit gados, lai gan nešaubos, ka pa visu kontinentu varētu salasīt pietiekoši nevēlamu viesstrādnieku bērneļu, lai piepildītu vairākas latvijas teritorijas. Tiesa gan atpakaļ latvijā viņi visticamāk neatgriezīsies, jo citur maksā tik patīkamus bērnu pabalstus, ka “pat muļķim ir skaidrs”, ka taisīt bērnu latvijā ir vidēji astoņas reizes neizdevīgāk kā apvienotajā karalistē. Ņemot vērā faktu, ka vietējās sievietes ir izteikti neglītas, tikai drusku defektīvai latviešu drostaliņai no Preiļiem, nav pārāk grūti atrast kādu angli, kurš pālī pēc kārtējā futbola mača varētu viņu padarīt grūtu un – hokus pokus – Tev valsts iedod dzīvokli, maksā naudu un drostaliņa var pat nestrādāt, bet pilnībā pievērsties pilnvērtīgai viesstrādnieka 2.0. radīšanai.
Lieta, kas mani patiešām uztrauc šajā kontekstā ir cilvēku asociācijas par Mani – kā par personu, kura starpgadījuma rezultātā ir piedzimusi ne pārāk veiksmīgās ģeogrāfiskās koordinātēs no kurienes vairumā nāk ne īpaši apdāvināti ļautiņi. Nepietiek ar to, kad Man visu manu apzināto dzīvi vajadzēja latviešu valodā skaidrot, ka Man ar šo valsti nav pārāk daudz kopīga. Tagad pateicoties attiecīgajam kontingentam, Man tas pats ir jādara arī angliski, jo kaut kur priekšā kāds letiņš jau visu iespaidu ir sad*rsis un turpina to darīt. Es saprotu, ka estētika un takta izjūta pati no sevis nerodās, ir nepieciešamas iestrādnes no bērnības un arī nedaudz ģenētikas, bet tomēr indivīdam, viņa apzinātās dzīves laikā, manuprāt, rodās pietiekoši daudz iespēju apgūt sabiedrībā vispār pieņemtās normas un ja tas masu apmēros nav noticis, tas droši vien kaut ko liecina par sabiedrību. Šajā situācijā būtu negodīgi nodalīt, kas pie tā ir vainojams vairāk – indivīds vai sabiedrība – tādēļ pareizā pieeja būtu līdzvērtīgi vainot abas iesaistītās puses, jo galu galā – indivīds taču veido sabiedrību un otrādi.
